Sarunas

Mēdz gadīties, ka zirgs šķietami pēkšņi, uz klusu un varbūt nedrošu prasību, kas agrāk bieži nav padevusies un atbildēta, atsaucas pārliecināti un negaidīti precīzi. Tādos gadījumos mēdz teikt - zirgs tam beidzot bija gatavs. Taču esmu visai bieži sajutusi ko citu - ka zirgs tam bija gatavs jau sen un bija vienkārši gaidījis, kad jautājumu uzdot un atbildi pieņemt gatavs būs cilvēks. Kad runa ir par savstarpējo komunikāciju, mēs viņiem iemācīt patiesībā varam ļoti, ļoti maz un - jā, to atkārtot var daudzas reizes - tie, kuriem jāmācās, esam mēs, cilvēki. Kad pienāk īstais brīdis, viss ir saslēdzies un beidzot varam gribēto palūgt zirgam saprotami, viņš atbild ar relaksāciju, gluži vai atvieglojuma pilnu nopūtu (reizēm tieši ar to!) - Beidzot, beidzot Tu skaidri pateici, ko vēlies! - lai arī mēdz būt jūtama vēl arī nedrošība - Vai tas ir pa īstam? Vai Tu tiešām esi gatavs sarunai, vai arī tas sanāca tikai nejauši? Lai šie mirkļi atkārtotos arvien biežāk un arvien apzinātāk, ir jāļaujas pazemībai, ka ne jau zirga prāts būtu jāpārprogrammē, lai tas kļūtu ērts, lokāms un cilvēka ikdienas uztverei piemērots - nē, pirmajiem jāmainās mums. Galu galā, ne jau zirgi ir mums kaut ko parādā. Viņu loma ir ar pārcilvēcīgu iecietību gaidīt, kad parādu - apspiestu emociju, nepateiktu vārdu, noklusētu sajūtu, turēšanas apstākļu un līdzīgās formās - atdos cilvēks. Reizēm pirmais solis ir ļauties intuīcijai. Reizēm - noticēt saviem spēkiem, neļauties ārēju viedokļu ietekmei vai spert soli pāri savām bailēm. Taču tas solis - ja gribam, lai saruna nepārtrūktu pēc bezgalīga daudzuma reižu, kad zirgam nācies vilties un palikt nesadzirdētam - ir jāsper. Un tam pat nav nepieciešama aktīva darbība ar pašu zirgu - pietiek kaut vai pasēdēt ganībās ar plaši atvērtām acīm, sirdi un prātu un censties vērot pašu zirgu sarunas. Ķermeņa valodu, skatiena nianses, nāss notrīcēšanu īstajā mirklī, mīmiku. Pačukstēšu - ir gana daudz lietu, kas gana daudziem topošajiem zirdzeniekiem ir iemācītas kā neapgāžamas patiesības par zirga agresijas, dominances, uzbāzības vai vienkārši komunikācijas pazīmēm, taču, ja pašam zirgam ļautu pastāstīt, ko viņš ar to gribēja teikt - atbildes pārsteigtu. Vajag laiku, lai tās saskatītu, tām noticētu, tām beidzot ļautos sarunā ar zirgu, bet, kad tas notiks, zirgs, visai iespējams, atviegloti nopūtīsies.

Liberty starts at liberty. :)

Zirga sniegtās dzīves mācību stundas – Ieklausīšanās

Pirms aptuveni pieciem mēnešiem satiku vienu īpašu zirgu – sirmu, skaistu un bezgala gudru andalūzieti. Nekad ar tādu dzīvnieku nebiju sarunājusies. Tik pašpārliecinātu, lepnu, domājošu un absolūti nepiekāpīgu manām iedomām, ka tagad un tūlīt varēsim uzsākt izvērstas sarunas.

Viņš nebija ar mieru tāpat vien ar mani saslēgties vienā telpā un enerģijā un klausīties manī, lai kopīgi veiktu šādus vai tādus uzdevumus vai spēles. Vispirms viņš gribēja manu prieku, manu spēju būt brīvai, vieglai un plūstošai, un spēju ļaut realitātei būt tādai kāda tā ir, necenšoties mainīt apstākļus, kas šī zirga dzīvē varbūt nebija tie spožākie un labvēlīgākie. Galu galā, es biju vien īslaicīga parādība viņa pasaulē.

Tieši tik, cik es spēju un mācēju dot, tik es arī saņēmu pretī. Varētu šķist kā sausas biznesa attiecības – tu man, es tev. Taču pāri tam visam vienkārši bonusā, papildus un absolūti par brīvu bija šī zirga neizmērojamais viedums un dāvātā mācība, ka reizēm vienkārši ir jābūt pazemīgam, jādara absolūti nekas un jāieklausās zirgā.

Uzdrīksties

Lai arī dažu pēdējo gadu laikā dabiskās apmācības izplatība Latvijā kļūst izplatītāka, tā vienalga ir iesīkstējušu stereotipu iegrožota. Tāpēc nav brīnums, ka cilvēki, kas ar to ir nesen sākuši nodarboties, mēdz nebūt īpaši noskaņoti to atklāt... Vai tad nav gadījies ko tādu ievērot? Slēpti vai atklāti izsmējīgi viedokļi par apmācības vai turēšanas metodēm, kas atšķiras no ierastā. Kritiska attieksme, līdzko kāds atzīstas, ka ir "naturālis" - nu, nu, ko tad spēsi parādīt? Kas, domā, tu esi labāks par MUMS? Uz kādu, kādu semināru tu brauksi? Piekasīšanās. Smīkņāšana. Kautrīga un mulsa izvairīšanās no atbildes, ja kāds ir pieķēris intereses izrādīšanā par zirgu apmācības melno avi. Jo tie, kas to dara, taču ir "jocīgi". Dievs nedod, ja vēl kāds ir radikāls un oponē visam zirgu industrijā pierastajam!

Ne visiem ir tik stiprs raksturs, lai tam pretotos. Ne visi spēj mainīt domubiedrus, trenerus, staļļus, lai pieturētos pie savas idejas. Ne visi spēj uzdrīkstēties.

Taču uzdrīksties.

Uzdrīksties uzklausīt nepierastu padomu, tas varētu atklāt pavisam jaunu pasauli.
Uzdrīksties atstāt skapī pierasto inventāru.
Uzdrīksties noņemt pakavus un tos vairs neuzlikt.
Palaist zirgu ganībās un atstāt tajās arī lietū, sniegā, aukstumā, citu zirgu kompānijā un trakulīgās spēlēs.
Uzbūvēt nojumi vai atrast stalli, kur zirgs varēs dzīvot tādā.
Nenopirkt nākamo maisu cukursaldā mušļa.
Atstāt seglus uz statīva, ja liekas, ka zirgam šodien kas cits sakāms.
Ziemai nākot, tā arī neizvilkt no skapja silto āra segu.
Un neaizsūtīt pieteikumu kārtējām sacensībām.
Uzklausīt, kas tad zirgam sakāms!
Un dot viņam iespēju izteikties.

Uzdrīksties apšaubīt, iebilst, lūgt pamatojumu viedoklim.
Nesekot tradīcijai un lauzt dogmas.
Nesamierināties ar atbildi tikai no viena avota.
Uzdrīksties saglabāt atvērtu prātu, kad liekas - nu jau esi sasniedzis labāko, ko savam zirgam vari dot.
Saskatīt, ka var būt arī labāk. Ka jāatsakās no pierastā.
Sagraut savu komforta zonu.
Izglītoties. Lasīt, vērot, mēģināt, bet neieciklēties uz vienu un to pašu, ja nesanāk atkal un atkal.
Galu galā, uzdrīksties būt radikāls!
Rīkoties, ne tikai runāt, dalīties zināšanās un lūgt palīdzību.

Un, darot to visu, nepārstāj būt pazemīgs. Pat vislabāko nodomu vadīta rīcība var noiet greizi. Tikai tāpēc, ka nosaucam to skaistā vārdā, tā nesāks darīt zirgam labu, ja brīvajās ganībās trūkst zāles, neapkaltās kājas tomēr ir neveselas, zirga ķermeņa valoda liecina par apmulsumu un diskomfortu, retās jāšanas reizes ir zirgam sāpīgas un par dārgu naudu pirktie segli viņa mugurai vienkārši neder. Nebūvē jaunu komforta zonu tikai tāpēc, ka vienu tikko esi sagrāvis. Ceļš nevar turpināties, ja ap to ir uzcelti mūri.

Jā, uzsākt kaut ko jaunu un neiepazītu var būt biedējoši. Sevišķi jau, ja apkārtējie biedina, ka tā tikai zaudēsi savas jāšanas prasmes, vienaudžu cieņu, nomocīsi zirgu un nekam vairs nebūsi derīgs. Taču, ja jūti, ka kaut kā pietrūkst, ka kaut ko vēlies mainīt - ir jāsper pirmais solis. Aiz šīs robežas vairs nebūsi viens.

Pārspīlējums vai tomēr skumja patiesība?

Sastapos ar pāris viedokļiem, kur cilvēki paskaidroja savu darbošanos zirgu sportā – ka tāda nu tā dzīve un ierastā kārtība ir, naudiņu vajag, darbs jādara, tad nu dara. Galu galā miljonu industrija un gadu gaitā labi iestrādāta sistēma. Ja maksātu par ko citu, darītu ko citu, bet...

Pavisam nevilšus tas man atsauca atmiņā nesen redzētu filmu, kurā kādas saimniecības īpašnieks bija līdzīgā situācijā – tāda nu tā dzīve un sabiedrības kārtība ir, darbi ir jāpadara, nauda jāpelna, ģimene jābaro, tad nu nekas cits neatliek kā izmantot pieejamos resursus. Tik vien tā atšķirība, ka šī vīra iedzīve bija balstīta nevis uz zirgu, bet gan citu cilvēku – vergu – pleciem.
Vīrs bija labs cilvēks. Tik tiešām. Labsirdīgs. Līdzjūtīgs. Gribēja nopirkt verdzeni kopā ar viņas meitiņu, bet naudas nepietika, tad nu nopirka tikai māti un ģimene tika vardarbīgi šķirta. Vīrs labi izturējās pret saviem vergiem – rūpējās, baroja, cēla viņiem mazus mājoklīšus un neļāva pārāk aizrautīgam vergu uzraugam pārcensties ar miesas sodiem. Taču, kad radās finansiālas problēmas, šis lādzīgais vīrs ar dziļu nožēlu, bet tomēr pārdeva vergus kādam citam, diemžēl ne tik lādzīgam, vergturim. Un neko jau nevarēja ne padarīt, ne pārmest, jo tāda tā dzīve un kārtība bija, darbs bija jādara, nauda jāpelna...

Cik gan ilgi gadu desmiti pagāja un cik izmisīgas cīņas tik izcīnītas, lai cilvēce atteiktos no šīs sabiedrības iekārtas. Cik absurda, baisa un necilvēcīga šobrīd šķiet verdzības ideja. Nu vismaz tā, kas cilvēku sugas ietvaros...
Bet vai tad ne visas būtnes piedzimst brīvas un ar tiesībām saglabāt šo brīvību?
Vai zirgs – šis brīvības simbols – kurš mūsdienās tik bieži tiek turēts cietuma kamerām līdzīgos krātiņos, vadīts un savaldīts ar dzelzs palīgrīkiem un nodarbināts pāri sava organisma fiziskā un psiholoģiskā komforta un veselības robežām, ir kas vairāk par glīši uzpucētu un prestiži nodarbinātu vergu? Un ir pilnīgi vienalga, vai šāda attieksme pret zirgu sastopama lielajā vai hobija sportā, izjādēs, cirkā vai jebkādos citos cilvēku izklaidēšanas pasākumos, jo, manuprāt, nekas neattaisno šādu citas dzīvas būtnes izmantošanu.

Jā, skarbi. Kādam šāds salīdzinājums šķitīs netaisnīgs, pārspīlēts, provokatīvs un demagoģisks. 

Bet tāda nu tā dzīve nereti ir...

Starp citu, filmas nosaukums ir „12 gadi verdzībā” (12 Years a Slave). Laba filma. Iesaku noskatīties.

Sarunas ar zirgiem un dēmoniem

Saziņa ar zirgu pēdējā laikā devusi daudz vielas pārdomām par saziņu ar zirgu kā sarunu. Jā, tas ir kas tāds uz ko tiecos un kas brīžiem ir tuvāk mērķim - taču brīžiem arī tālāk no tā. Katru reizi, kad esam runājuši atkal katrs savā valodā, meklēju iemeslus - ko nokavēju, ko sasteidzu, ko neuzklausīju, ko uzsvēru nepamatoti. 

Visi esam cilvēki, un kā cilvēkiem mums visiem ir dabiski kļūdīties. Viena no šādām kļūdām - tā vietā, lai uzklausītu zirgu, uzklausām savus dēmonus. Ar tiem domāju mūsu bailes, dusmas, kompleksus, aizvainojumu, atriebi un visas citas negācijas, kas vien katrā mīt kā neskaidras, neapzinātas dzīvošanas rezultāts. Tās jo sevišķi tiecas pabāzt savas galvas no ēnām un mūs uzrunāt brīžos, kad sarunā ar zirgu kaut kas paliek nesadzirdēts un zirga reakcija ar lielu, smagu kāju uzmin kādai neatrisinātai sarunai ar dēmonu. Mūsu reakcija, savukārt, vairs nav reakcija uz zirga uzvedību - tā jau ir katra paša bezpalīdzība, niknums, gļēvums attiecībās ar savām problēmām. Ir viegli mēģināt tās sodīt, lai arī patiesībā, to savādā aklumā tobrīd nesaredzot, sodām zirgu. Piemēram, ir nācies redzēt kā ar agresīvu rāvienu apaušos tiek sodīts nobijies zirgs, kas, nesaprotot cilvēka prasību, ir bēdzis pāri cilvēkam. Sodam seko uzsauciens "Kas, tu stulbs esi?!", taču patiesībā...tas nemaz nav adresēts zirgam. Zirgs ir kļuvis par zibensnovedēju cilvēkā dzīves laikā nostiprinātam niknumam pret bailēm, pret emociju atklāšanu, pret biedējošo iespēju zaudēt varu un kontroli pār saviem lēmumiem, norādēm un likumiem. Varbūtējo iemeslu ir daudz un katram tie ir atšķirīgi. Daži to mēģina risināt, darbā ar zirgu savas emocijas apspiežot. Taču no zirga neko tādu nav iespējams noslēpt. Zirgs jūt mūsu emocijas, mūsu ķermeņa smaržu dažādu pārdzīvojumu laikā. Zirgs redz ķermeņa valodas nianses, kas paliek mums pašiem nepamanītas. Galu galā - zirgs jūt mūsu fokusu, enerģiju un, ja kopēja pārpratuma laikā jūtam niknumu vai kaut nosodījumu, vilšanos, apnikumu pret notiekošo - tas ir tik pat atklāts un traumējošs kā sitiens ar steku.

Mans ieteikums sev un citiem - pirms sarunas ar zirgu labi izrunāties ar saviem dēmoniem. Paņemt tos pie rokas un ieskatīties tiem acīs, atpazīt, nosaukt vārdā, saprast. Atzīt zirgam savas vājības, nevis censties tās noslēpt un izlikties par gudrākiem un labākiem, nekā esam. Lai citā reizē, kad, ceļā uz kopīgu sarunu tiek sastapts neatrisināts jautājums, zirga viedoklis kļūtu par norādi, kas palīdz dēmonus atpazīt, nevis par personificējumu kāda personīgajām problēmām. Vienkāršākais un reizē pats sarežģītākais - kā zirgam mācīties būt "šeit un tagad", lai nekad nezustu apziņa un sapratne, ar cik līdzvērtīgu, jūtīgu, saprotošu būtni mēģinām runāt. Viņi vienmēr atbild pēc vislabakās sirdsapziņas - arī tad, ja atbildes ir mums nepatīkamas.

Par riebekļiem un nekauņām...

Pēdējā laikā biežāk nekā parasti gadījās dzirdēt, kā cilvēki raksturo zirgus ar negatīviem apzīmējumiem. Nejauks, riebīgs, ļaunīgs, palaidies slinkumā, tāds vai šitāds ķēms, kurš atļaujas izteikt savu viedokli, kož vai sper, „kāpj uz galvas”, ir pārāk pašpārliecināts vai nepaklausīgs – šādi un līdzīgi apzīmējumi izskanēja no dažādiem cilvēkiem.
Varētu padomāt, ka tādi jau tie zirgi ir, taču patiesībā visus šos „monstrus” esam radījuši mēs paši...

Neviens zirgs nepiedzimst nejauks, nepaklausīgs vai ļauns. Neviens zirgs nepiedzimst ar mērķi dominēt pār cilvēkiem un nekrietnu vēlmi kost un spert pie katras iespējas. Un neviens zirgs nepiedzimst riebīgs vai agresīvs.
Katram kumeliņam ir savs raksturs, savas uzvedības iezīmes un raksturīgās atbildes reakcijas, bet tās nekad nav iedzimti nekrietnas, rupjas vai nejaukas.
Zirgubērna raksturu un uzvedību ietekmē viņa dzīves pieredze un audzināšana, un katra mājas zirga dzīvē agrāk vai vēlāk ienāk cilvēks. Cilvēks sāk veidot zirgubērnu pēc savām vēlmēm un iegribām, bet tiklīdz viss nenotiek pēc cilvēka prāta un iedomātajiem ideāliem, tā zirgam nereti sāk kabināt klāt dažādas birkas.
Pāris neskaidrības un pārpratumi saskarsmē, pa kādai neprecizitātei, kļūmei vai neveiklībai komunikācijā un zirgs tiek nokristīts par spītīgu un slinku. Kāda nesavaldības un dusmu epizode no cilvēka puses, nevērība vai nejutība pret zirga izpausmēm, un izrādās zirgs ir no tiem psihajiem vai agresīvajiem. Nepacietība, steiga, pārlieka uzstājība un zirgs kļuvis nepaklausīgs un nekaunīgi pretojas vienā laidā.
Zirga vēlmi pēc saiknes un kontakta cilvēks nereti mēdz bezceremoniāli aplauzt ar pārcentīgu savas līderības nostiprināšanu. Zirga klusie un pieklājīgie iebildumi, ka kaut kas šobrīd ir par daudz, par ātru, par grūtu, bieži tiek ignorēti vai gluži vienkārši netiek sadzirdēti. Kad zirgs savā izmisumā ir nonācis līdz košanai, speršanai vai ceļas divkājās, tad viņam pārmet nejaucību, neaudzinātību vai vienkārši „stipru raksturiņu”. Savukārt, kad zirgs izpauž savu rotaļīgumu, ziņkārību vai īpašo jutību un uztveres smalkumu, viņš tiek nostrostēts un šīs rakstura iezīmes tiek nodēvētas par kaitīgu ieradumu vai nevēlamu defektu.

Vai mēs maz pamanām, kā un kurā brīdī esam lielisku, gudru, jutīgu un pašapzinīgu zirgu padarījuši par nepaklausīgu rupekli, nejutīgu riebekli, dominējošu uz galvas kāpēju vai nelīdzsvarotu neirotiķi?
Un kurā tieši brīdī mēs, cilvēki, esam nosprieduši, ka zirgam ir pienākums pret ikvienu un katru no mums izturēties paklausīgi un cieņpilni? Ka zirgam ir kāds parāds mums atmaksājams par viņu kopšanu un barošanu? Kāpēc mums šķiet, ka zirgam, tā teikt, pēc definīcijas, ir jābūt pieklājīgam un uzmanīgam, ja paši nedodam pretī ne kripatiņu no tās uzmanības, koncentrēšanās, pieklājības un jutības, ko pieprasām no šī dzīvnieka?

Man ir paveicies vairāk vai mazāk iepazīt kādu saujiņu visdažādāko raksturu zirgu – ar par mūdžiem, pretekļiem, nekauņām un psihopātiem dēvētos. Un neviens, itin neviens, no viņiem nav bijis ne drusciņas „nelabs”. Toties viņi katrs bija ar savu individuālu, apbrīnojamu un cieņas vērtu raksturu un iekšējo pasauli. Gudri, jutīgi, pašapzinīgi, izdomas bagāti. Filozofi, dzejnieki, puķu bērni, mazi napoleoniņi, princeses, rokzvaigznes un citplanētieši. Viņi visi bija tā vērti, lai cilvēks meklētu īpašu un atbilstošu pieeju katram un ikvienam, un neko negaidītu un nepiedzītu no šiem zirgiem kā pienākuma izpildi vai parāda atdošanu.