Nesen man bija iespēja nelielai cilvēku grupiņai pastāstīt par savu skatījumu uz zirgiem – par viņu turēšanu, kopšanu un par saskarsmi ar šīm būtnēm. Savu runājamo nebiju precīzi uz papīra priekšā uzrakstījusi, runāju lielākoties „šeit un tagad” – par to, kas šķita svarīgs un kas dotajā mirklī ienāca prātā. Un tādā veidā pavisam nejauši un negaidīti noformulēju sev jēdzienu „zirgs kā transporta līdzeklis”.
Lielākā daļa cilvēku nepārprotami saista zirgu ar nesēj- un vilcējspēku – ar transporta līdzekli šī jēdziena vistiešākajā nozīmē. Taču jau izsenis vairākām tautām zirgs ir bijis arī pārcēlājs uz citām pasaulēm, saikne starp redzamo un neredzamo pasauli, starp šo sauli un aizsauli, kā arī līdzeklis sava rakstura slēpto nostūru izzināšanai.
Lai cik arī tehniski šis apzīmējums varbūt skanētu, tomēr savā veidā zirgs ir transporta līdzeklis. Vienīgi nevis cilvēka ķermenīša un iedzīves transportētājs, bet gan cilvēka pārvadātājs pašam pie sevis – pie savas patiesās būtības, Dvēseles un Gara. Esot blakus zirgam vai sēžot viņam mugurā, vissvarīgākais ceļojums ir un paliek tas, kurā dodamies, lai iepazītu un atklātu paši sevi.
Foto: Daina Luksa
Jā, par šo var aizdomāties. Pati par sevi lēnām priecājos. Mans labais draugs drīz jau gadu pie manis būs nodzīvojis, 4 gadu vecumu ir sasniedzis, bet tikai 4 reizes ir mani nesis uz savas muguras. nekur nesteidzamies, baudam dzīvi kopā :)
AtbildētDzēst