Ko mēs GRIBAM un ko mums VAJAG

Nesen kādā filmā pavīdēja doma, ka mēs parasti zinām, ko gribam, bet ne vienmēr zinām, ko mums vajag – ko vajag mūsu sirdij, Dvēselei, dzīves pieredzei, izaugsmei, attīstībai un laimei. Diezgan bieži mēs tā prātīgi gribam mieru, nemainīgumu, visu zināmo un pazīstamo, lai ir labi, patīkami un viegli. Vai arī ļoti spītīgi ejam uz kādu izdomātu mērķi, kas mūsu prātam un ego šķiet bezgala svarīgs. Ne vienmēr gan tas atbilst tam, kas mums patiešām ir vajadzīgs, bet par laimi parasti Kāds saorganizē visu tā, lai mēs tomēr, tomēr sastopam tieši to, ko mums VAJAG. Arī attiecībā uz zirgiem.

Arabels pie manis atnāca pats. Ap to laiku biju dažus gadus nodzīvojusi apzinīgu nomas jātnieka dzīvi un sākusi apcerēt domu par savu zirgu, bet konkrētu nodomu kādu meklēt un pirkt man nebija. Iegādāt zirgu, saprotams, nav joka lieta – tā ir liela atbildība par citu dzīvu būtni, un tādēļ viss kārtīgi jāapdomā, jāizvērtē, jāapsver un jāizrēķina. 

Tādā noskaņā arī satiku Arabelu – jaunu palaidni no laukiem, kurš bija ieradies skoloties. Es uz to brīdi pazinu vien skolotus zirgus, un par tuvu draugu bija kļuvis absolūti pieklājīgs jaunskungs ar angļu asiņu piešprici un labām manierēm – džentlmenis caur un cauri. Mans zirga ideāls. (Vismaz tā man tobrīd šķita un tādu zirgu sev gribēju.)

Bet te pēkšņi mani iepazīstina ar pinkainu čigānēnu, kurš pilnīgi bez ceremonijām bakstās, knakstās un vienā brīdī striķa galā nokrīt gar zemi un izvārtās sniegā. Bija pilnīgi skaidrs, ka tāds jau nu mans zirgs nevarētu būt. Es gribēju rāmu, godīgu, uzmanīgu, pieklājīgu, galantu. Nevis šitādu nejaucēnu!

Laimīgā kārtā kāds tur, Augšā, un arī pats Arabels zināja, ka tas, ko GRIBU, īsti nesaskan ar to, ko man VAJAG. Arabels neuzkrītoši ieviesās manā ikdienas zirgu dzīvē kā pastāvīga parādība – joprojām dauzonīga, uz galvas kāpjoša un visādi citādi mani provocējoša, audzinoša, bet tai pat laikā arī iedvesmojoša. Dažu mēnešu laikā savu GRIBU pielaboju atbilstoši savam VAJAG un sapratu, ka Arabels ir tieši un vienīgi Mans Zirgs.

Ne reizi neesmu domājusi – Kāpēc man ir tāds zirgs, par ko man tās vai šīs grūtības un ķibeles ar viņu, kā es tādu varēju nopirkt un kāpēc viņš nav kā tas vai šitas zirgs? Jo es zinu tos kāpēc, kā un par ko.

Tāds zirgs, kādu sākumā gribēju, man nebūtu devis tik daudz mācību un izaugsmes iespējas un pieredzes. Cits, pieklājīgāks un iecietīgāks zirgs, nebūtu man tik tieši un klaji uzrādījis manas kļūdas, ačgārnības, vājības un nepilnības, nebūtu tirdījis un bakstījis manas bailes un nedrošības. Rāms, atturīgs un labi audzināts zirgs nebūtu tik plašā diapazonā pārbaudījis manas dusmas un nepacietību, nebūtu vilinājis uz āru emocijas un fizisku atraisītību. Un tieši tik pašpārliecinātam un nekaunīgam ir jābūt manam zirgam, lai neķertu kreņķi par manām klupšanām un neveiksmēm un lai nezaudētu pacietību, kamēr es mācos un sevi pilnveidoju.

Esmu priecīga un pateicīga, ka dabūju nevis to, ko sākotnēji gribēju, bet gan tieši to, ko man vajadzēja.