Dienas pārdomas

No ikdienas novērojumiem. Visai izteikti esmu ievērojusi, ka pēc tam, kad kontaktā ar kādu citu zirgu vai nu spilgti atmiņā iespiežas kaut kas šī zirga uzvedībā, vai nu izdodas kas jauks un ir spēcīga vēlme to reiz atkārtot ar Snikeru, pēc neilga laika Snikers to sāk piedāvāt bez atklāta ierosinājuma no manas puses. Nolasa tak kaut kā - tāpat kā lasa ķermeņa valodu vai pēc soļu skaņas pa gabalu atpazīst un bubina. Un, ja viņi tā lasa šādas lietas, kādas vēl nianses no mums nonāk viņu apziņā un kā ietekmē viņu sajūtas un attieksmi? Retorisks jautājums. Apzinos gana labi, pamatojoties uz to, ko dienu no dienas redzu, ka katra emocija, katrs saspringums, katrs atslābums un prieks tiešā veidā, kā saruna, komunicē arī ar zirgu. Tas nepaliek noslēpts. Kā būtu tam pieslēgt arī apziņu - tieši to, nevis prātu un apsvērumus... Tā droši vien arī būtu tā būšana "šeit un tagad", domu un emociju apzinātība, sevis garīgā attīstība. Nav vēl bieži tie mirkļi, bet esmu tos pieredzējusi, pamazām mācos arī nepazaudēt un tajos iekļaut ierosinājumus kopējām darbībām. Ja izdodas - tās arī ir visskaistākās un brīvākās.

No ikdienas novērojumiem Nr.2. Viens no maniem ceļa vadmotīviem ir ļaut zirgam būt emocionāli pēc iespējas brīvam un pēc iespējas lepnam, pašpārliecinātam. Nevis tehniski iekļautam kādu noteiktu darbību rāmjos, bet gribošam un motivētam šīs darbības veikt, jo tās attīsta un pierāda viņa spēku un lieliskumu - kā tad, kad viņi viens otram izrādās. :) Viss būtu skaisti - bet jābūt taču arī gatavam pieņemt šīs pašpārliecinātības izpausmes, lai varētu iesaistīties pilnvērtīgā komunikācijā ar lepnu zirgu. Jābūt gatavam turēt līdzi tiem tempiem un spēkam, kas tad tiek piedāvāts, sevišķi, ja runa ir par spēlēm brīvībā. Jo kāda gan jēga atvērt, ja cilvēciskā prāta bailes liek atkal gribēt sažmiegties, aizvērties un noklust. Tā lūk - savstarpējs izaicinājums ne tikai no zirga prasīt vien to, kam viņš ir gatavs, bet arī to, kam pats cilvēks ir gatavs. Fiziski, emocionāli, garīgi.

Vēl pirms kāda laika, attopoties šādā spēles mirklī, es būtu ļāvusies tikai bailēm.

Protams, vienmēr atmiņā jāpatur savstarpējās telpas ievērošana, savstarpējā cieņa un tādas lietas, par to ij runas nav. Bet ir taču atšķirība - vai spējam to jau pamatā savā attieksmē veidot kā komunikācijas formu, vai kā nepieciešamību iegrožot un ierobežot.