Pēdējā laikā biežāk nekā parasti gadījās dzirdēt, kā cilvēki raksturo zirgus ar negatīviem apzīmējumiem. Nejauks, riebīgs, ļaunīgs, palaidies slinkumā, tāds vai šitāds ķēms, kurš atļaujas izteikt savu viedokli, kož vai sper, „kāpj uz galvas”, ir pārāk pašpārliecināts vai nepaklausīgs – šādi un līdzīgi apzīmējumi izskanēja no dažādiem cilvēkiem.
Varētu padomāt, ka tādi jau tie zirgi ir, taču patiesībā visus šos „monstrus” esam radījuši mēs paši...
Neviens zirgs nepiedzimst nejauks, nepaklausīgs vai ļauns. Neviens zirgs nepiedzimst ar mērķi dominēt pār cilvēkiem un nekrietnu vēlmi kost un spert pie katras iespējas. Un neviens zirgs nepiedzimst riebīgs vai agresīvs.
Katram kumeliņam ir savs raksturs, savas uzvedības iezīmes un raksturīgās atbildes reakcijas, bet tās nekad nav iedzimti nekrietnas, rupjas vai nejaukas.
Zirgubērna raksturu un uzvedību ietekmē viņa dzīves pieredze un audzināšana, un katra mājas zirga dzīvē agrāk vai vēlāk ienāk cilvēks. Cilvēks sāk veidot zirgubērnu pēc savām vēlmēm un iegribām, bet tiklīdz viss nenotiek pēc cilvēka prāta un iedomātajiem ideāliem, tā zirgam nereti sāk kabināt klāt dažādas birkas.
Pāris neskaidrības un pārpratumi saskarsmē, pa kādai neprecizitātei, kļūmei vai neveiklībai komunikācijā un zirgs tiek nokristīts par spītīgu un slinku. Kāda nesavaldības un dusmu epizode no cilvēka puses, nevērība vai nejutība pret zirga izpausmēm, un izrādās zirgs ir no tiem psihajiem vai agresīvajiem. Nepacietība, steiga, pārlieka uzstājība un zirgs kļuvis nepaklausīgs un nekaunīgi pretojas vienā laidā.
Zirga vēlmi pēc saiknes un kontakta cilvēks nereti mēdz bezceremoniāli aplauzt ar pārcentīgu savas līderības nostiprināšanu. Zirga klusie un pieklājīgie iebildumi, ka kaut kas šobrīd ir par daudz, par ātru, par grūtu, bieži tiek ignorēti vai gluži vienkārši netiek sadzirdēti. Kad zirgs savā izmisumā ir nonācis līdz košanai, speršanai vai ceļas divkājās, tad viņam pārmet nejaucību, neaudzinātību vai vienkārši „stipru raksturiņu”. Savukārt, kad zirgs izpauž savu rotaļīgumu, ziņkārību vai īpašo jutību un uztveres smalkumu, viņš tiek nostrostēts un šīs rakstura iezīmes tiek nodēvētas par kaitīgu ieradumu vai nevēlamu defektu.
Varētu padomāt, ka tādi jau tie zirgi ir, taču patiesībā visus šos „monstrus” esam radījuši mēs paši...
Neviens zirgs nepiedzimst nejauks, nepaklausīgs vai ļauns. Neviens zirgs nepiedzimst ar mērķi dominēt pār cilvēkiem un nekrietnu vēlmi kost un spert pie katras iespējas. Un neviens zirgs nepiedzimst riebīgs vai agresīvs.
Katram kumeliņam ir savs raksturs, savas uzvedības iezīmes un raksturīgās atbildes reakcijas, bet tās nekad nav iedzimti nekrietnas, rupjas vai nejaukas.
Zirgubērna raksturu un uzvedību ietekmē viņa dzīves pieredze un audzināšana, un katra mājas zirga dzīvē agrāk vai vēlāk ienāk cilvēks. Cilvēks sāk veidot zirgubērnu pēc savām vēlmēm un iegribām, bet tiklīdz viss nenotiek pēc cilvēka prāta un iedomātajiem ideāliem, tā zirgam nereti sāk kabināt klāt dažādas birkas.
Pāris neskaidrības un pārpratumi saskarsmē, pa kādai neprecizitātei, kļūmei vai neveiklībai komunikācijā un zirgs tiek nokristīts par spītīgu un slinku. Kāda nesavaldības un dusmu epizode no cilvēka puses, nevērība vai nejutība pret zirga izpausmēm, un izrādās zirgs ir no tiem psihajiem vai agresīvajiem. Nepacietība, steiga, pārlieka uzstājība un zirgs kļuvis nepaklausīgs un nekaunīgi pretojas vienā laidā.
Zirga vēlmi pēc saiknes un kontakta cilvēks nereti mēdz bezceremoniāli aplauzt ar pārcentīgu savas līderības nostiprināšanu. Zirga klusie un pieklājīgie iebildumi, ka kaut kas šobrīd ir par daudz, par ātru, par grūtu, bieži tiek ignorēti vai gluži vienkārši netiek sadzirdēti. Kad zirgs savā izmisumā ir nonācis līdz košanai, speršanai vai ceļas divkājās, tad viņam pārmet nejaucību, neaudzinātību vai vienkārši „stipru raksturiņu”. Savukārt, kad zirgs izpauž savu rotaļīgumu, ziņkārību vai īpašo jutību un uztveres smalkumu, viņš tiek nostrostēts un šīs rakstura iezīmes tiek nodēvētas par kaitīgu ieradumu vai nevēlamu defektu.
Vai mēs maz pamanām, kā un kurā brīdī esam lielisku, gudru, jutīgu un pašapzinīgu zirgu padarījuši par nepaklausīgu rupekli, nejutīgu riebekli, dominējošu uz galvas kāpēju vai nelīdzsvarotu neirotiķi?
Un kurā tieši brīdī mēs, cilvēki, esam nosprieduši, ka zirgam ir pienākums pret ikvienu un katru no mums izturēties paklausīgi un cieņpilni? Ka zirgam ir kāds parāds mums atmaksājams par viņu kopšanu un barošanu? Kāpēc mums šķiet, ka zirgam, tā teikt, pēc definīcijas, ir jābūt pieklājīgam un uzmanīgam, ja paši nedodam pretī ne kripatiņu no tās uzmanības, koncentrēšanās, pieklājības un jutības, ko pieprasām no šī dzīvnieka?
Man ir paveicies vairāk vai mazāk iepazīt kādu saujiņu visdažādāko raksturu zirgu – ar par mūdžiem, pretekļiem, nekauņām un psihopātiem dēvētos. Un neviens, itin neviens, no viņiem nav bijis ne drusciņas „nelabs”. Toties viņi katrs bija ar savu individuālu, apbrīnojamu un cieņas vērtu raksturu un iekšējo pasauli. Gudri, jutīgi, pašapzinīgi, izdomas bagāti. Filozofi, dzejnieki, puķu bērni, mazi napoleoniņi, princeses, rokzvaigznes un citplanētieši. Viņi visi bija tā vērti, lai cilvēks meklētu īpašu un atbilstošu pieeju katram un ikvienam, un neko negaidītu un nepiedzītu no šiem zirgiem kā pienākuma izpildi vai parāda atdošanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru