Reiz bija ne pārāk glīts un ne pārāk veikls zirgs, kurā daudzi redzēja vien to, kas viņš bija tobrīd. Ārēji. Kāds cilvēks atrada laiku, lai bez steigas palūkotos viņam acīs un tur ieraudzīja Viņu. Cēlu. Pašpārliecinātu. Nesalauztu. Domājošu, komunicējošu, maigu, ar Sauli sirdī. Pēc laika pienāca brīdis, kad zirgs atrada laiku, lai šim cilvēkam parādītu mazliet savas gaismas. Viens otram viņi noticēja. Un tagad... Tagad ir Zirgs. Cēls, pašpārliecināts, nesalauzts, ar Sauli sirdī un nu arī krēpēs. Viņš vienmēr bija tas, kam noticēju toreiz, tai mazliet šaubīgajai dzirkstelei acīs, tikai bija jādod iespēja atvērties. Un pēc tam man ir ticis parādīts, ka no lepnuma un prieka par sevi nāk dabisks sakopojums, nāk volts sakopotos lēkšos, nāk ērzelīga celšanās pakaļkājās līdz debesīm, nāk apgulšanās no domas... Cita lieta - to spēt allaž paust komunikācijā, sarunāt. Tas ir process darbā un attīstībā. Taču tas viss viņā ir un es viņam ticu. Ir vēl vairāk. Viņš man ir to parādījis, kā dāvanu, īpašas brīvības mirkļos, kad esmu spējusi būt vienkārši sirds, kas pulsē un vējš starp mums. Bez domām, pieņēmumiem un likumiem.
Ticība tajos, kurus mīlam, dod viņiem spēku, pašpārliecinātību un palīdz atvērties. Ticība viņu absolūtajai perfekcijai ir vienlaikus spēja pieņemt, ka viņi ir, kas viņi IR, un tajā ir brīnišķīgi. Tā ir izvēle personības nepakļaut un nelocīt par labu savai ērtībai. Izvēle dot izvēli. Tas prasa spēku un laiku, tas prasa spēju atbrīvoties no pieņēmumiem un iegribām, tas brīžiem ir vienkārši grūti. Lai to paveiktu, ir jāspēj arī noticēt sev, ka spēsi - sadzirdēt, atvērties, pieņemt. Lai dotu brīvību, ir jābūt brīvam. Būt ar zirgu - pāri visam tā tomēr ir kopīga meditācija. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru