Pēdējā laikā esmu tikusi pie lieliskās izdevības komunicēt ar vairākiem citiem zirgiem. Gan pieredzējušiem, gan ne tik ļoti , gan ekstravertiem, gan intravertiem. Ne katrs uzreiz ir gatavs sarunai, kas rosina ne tik daudz, kā tomēr pierunāt to uzsākt, kā mācīties pacietību. Tās man brīžiem trūkst un arī dominantais raksturs spēlē savu lomu. Sarunās ar šo zirgu saimniekiem, un vērojot arī pašus saimniekus sarunās ar zirgiem, atceros, kārtoju domas un zināšanas, gūstu jaunu iedvesmu un galvenokārt mācos pati. Prātā dīcošais "Es, es, man, man!" brīžiem spēj ļoti traucēt tai skaidrībai, kas nepieciešama, lai arī mums ar Snikeru sarunas būtu brīvas un nepiespiestas, un, jo vairāk es atdalos no "Mēs" izjūtas, jo asāk viņš ir gatavs iebilst. Brīžiem nepilnīgi sadzirdu viņa izvēles, brīžiem reaģēju pārsteidzīgi - viņa iebildumos noteikti nav nekā nosodāma. Lūk, satikās divi tādi - dominējoši egoisti, kā jau tas vienmēr ar zirgiem notiek. Viņi mūs atrod un katrs iemāca tieši to vissvarīgāko, kas mums vajadzīgs. :)
Ļoti novērtēju, ka pāris no zirgiem, ar kuriem ir izdevies komunicēt, ir ļoti jūtīgi uz sakāpinātu enerģiju - tādējādi ir izdevība mācīties sevi līdzsvarot. Un beidzot sāku just pati savas neprecizitātes enerģijā un ķermenī, kas ilgi vien bija grūti paveicams.
Uz vieglākas nots - svētdien biju apsēdusies līdzās stāvošam Snikeram, lai mazliet atpūstos pēc kopīgas jandalēšanas, atbalstoties ar vienu roku zem viņa krūtīm, gandrīz starp priekškājām. Izrādot interesi par roku, viņš ņēma un pēkšņi nostājās paklanīšanās pozā! :) Savulaik biju viņam to ierādījusi pašos, pašos pamatos, līdz īstam "paklonam" nemaz neejot, un pēc tam ilgi nodarbojāmies ar dažādiem stiepšanās un līdzsvara vingrinājumiem. Un lūk - tas nebija nekur aizmirsts un tika brīvprātīgi īstenots mirklī, kad zirgs jutās tam gatavs. Tagad varēsim pieslīpēt un ceru, ka drīzumā varēsim arī atgriezties pie apsēšanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru