Arvien biežāk pieķeru sevi pie tā, ka jāšana kļūst par arvien mazāku prioritāti. Protams, man tā patīk un man šķiet, ka lielā daļā gadījumu, arī Snikeram, sevišķi, ja ejam apvidū. Un ir gan interese, gan entuziasms pilnveidoties kā jātniekam un ceļā fiziski palīdzēt pilnveidoties arī zirgam. Ir pat vēlme vasarā doties uz kādām neliela mēroga sacensībām un paskatīties, kā zirgs tajās jutīsies - ja teiks "Nē.", tad to respektēšu.Taču, jo vairāk no viņa iemācos, esot līdzās, jo vairāk arī liekas - kā es varu prasīt komunikāciju jāšus, ja vēl no zemes runāju vienkāršos, nepaplašinātos teikumos un tikai pamazām sanāk kas vairāk... Pretrunīgas sajūtas. Es gribu viņam sniegt pašu labāko, taču vai par tādu ir uzskatāmas lietas, kuras prasu savu vēlmju vārdā?
Galu galā - kādas ir manas robežas tajā, no kā atsakos un kam atveros, lai mēs abi būtu savstarpējās attiecībās laimīgi un brīvprātīgi indivīdi? Tikai pienākt ganībās aprunāties laikam nevēlos, jo dodu priekšroku aktīvai komunikācijai, kurai ir atvēries arī zirgs - un ticu, ka tajā esmu devusi viņam izvēli. Redzu arī viņa lielo ieinteresētību dažādās kopīgās nodarbēs un entuziasmu, ar kādu viņš apgūst jaunas lietas. Atteikties no apaušiem un striķa? Atteikties no laukumiem? Atteikties no jāšanas, neskaitot minimālu, meditatīvu kopābūšanu uz muguras, lai arī abu fiziskās spējas ļautu vairāk? Laikam šobrīd tomēr tiecos uz esošo komunikācijas formu kvalitātes maiņu un pilnveidošanu. Dot zirgam pēc iespējas brīvāku dzīvi un atrast savu vietu tajā. Klausīties, kas viņam sakāms. Aicināt kopīgi pavadīt laiku. Mācos neprasīt un neatdalīties, mācos neplānot un apturēt laiku. Par tiem apaušiem... Kordeo jau gatavs, ir arī izmantots jāšus, bet atkal mēģināšu sākt izmantot no zemes. Zirgu sejas man jau tāpat vienmēr visskaistākās ir likušās kailas. Kontakts pie galvas it kā palīdz precizēt sarunu, bet jau atkal - man. Komforts ir patīkams, bet robežām ir jāsairst, ja vēlos tiešām būt līdzās, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru