Saziņa ar zirgu pēdējā laikā devusi daudz vielas pārdomām par saziņu ar zirgu kā sarunu. Jā, tas ir kas tāds uz ko tiecos un kas brīžiem ir tuvāk mērķim - taču brīžiem arī tālāk no tā. Katru reizi, kad esam runājuši atkal katrs savā valodā, meklēju iemeslus - ko nokavēju, ko sasteidzu, ko neuzklausīju, ko uzsvēru nepamatoti.
Visi esam cilvēki, un kā cilvēkiem mums visiem ir dabiski kļūdīties. Viena no šādām kļūdām - tā vietā, lai uzklausītu zirgu, uzklausām savus dēmonus. Ar tiem domāju mūsu bailes, dusmas, kompleksus, aizvainojumu, atriebi un visas citas negācijas, kas vien katrā mīt kā neskaidras, neapzinātas dzīvošanas rezultāts. Tās jo sevišķi tiecas pabāzt savas galvas no ēnām un mūs uzrunāt brīžos, kad sarunā ar zirgu kaut kas paliek nesadzirdēts un zirga reakcija ar lielu, smagu kāju uzmin kādai neatrisinātai sarunai ar dēmonu. Mūsu reakcija, savukārt, vairs nav reakcija uz zirga uzvedību - tā jau ir katra paša bezpalīdzība, niknums, gļēvums attiecībās ar savām problēmām. Ir viegli mēģināt tās sodīt, lai arī patiesībā, to savādā aklumā tobrīd nesaredzot, sodām zirgu. Piemēram, ir nācies redzēt kā ar agresīvu rāvienu apaušos tiek sodīts nobijies zirgs, kas, nesaprotot cilvēka prasību, ir bēdzis pāri cilvēkam. Sodam seko uzsauciens "Kas, tu stulbs esi?!", taču patiesībā...tas nemaz nav adresēts zirgam. Zirgs ir kļuvis par zibensnovedēju cilvēkā dzīves laikā nostiprinātam niknumam pret bailēm, pret emociju atklāšanu, pret biedējošo iespēju zaudēt varu un kontroli pār saviem lēmumiem, norādēm un likumiem. Varbūtējo iemeslu ir daudz un katram tie ir atšķirīgi. Daži to mēģina risināt, darbā ar zirgu savas emocijas apspiežot. Taču no zirga neko tādu nav iespējams noslēpt. Zirgs jūt mūsu emocijas, mūsu ķermeņa smaržu dažādu pārdzīvojumu laikā. Zirgs redz ķermeņa valodas nianses, kas paliek mums pašiem nepamanītas. Galu galā - zirgs jūt mūsu fokusu, enerģiju un, ja kopēja pārpratuma laikā jūtam niknumu vai kaut nosodījumu, vilšanos, apnikumu pret notiekošo - tas ir tik pat atklāts un traumējošs kā sitiens ar steku.
Mans ieteikums sev un citiem - pirms sarunas ar zirgu labi izrunāties ar saviem dēmoniem. Paņemt tos pie rokas un ieskatīties tiem acīs, atpazīt, nosaukt vārdā, saprast. Atzīt zirgam savas vājības, nevis censties tās noslēpt un izlikties par gudrākiem un labākiem, nekā esam. Lai citā reizē, kad, ceļā uz kopīgu sarunu tiek sastapts neatrisināts jautājums, zirga viedoklis kļūtu par norādi, kas palīdz dēmonus atpazīt, nevis par personificējumu kāda personīgajām problēmām. Vienkāršākais un reizē pats sarežģītākais - kā zirgam mācīties būt "šeit un tagad", lai nekad nezustu apziņa un sapratne, ar cik līdzvērtīgu, jūtīgu, saprotošu būtni mēģinām runāt. Viņi vienmēr atbild pēc vislabakās sirdsapziņas - arī tad, ja atbildes ir mums nepatīkamas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru