Sarunas

Mēdz gadīties, ka zirgs šķietami pēkšņi, uz klusu un varbūt nedrošu prasību, kas agrāk bieži nav padevusies un atbildēta, atsaucas pārliecināti un negaidīti precīzi. Tādos gadījumos mēdz teikt - zirgs tam beidzot bija gatavs. Taču esmu visai bieži sajutusi ko citu - ka zirgs tam bija gatavs jau sen un bija vienkārši gaidījis, kad jautājumu uzdot un atbildi pieņemt gatavs būs cilvēks. Kad runa ir par savstarpējo komunikāciju, mēs viņiem iemācīt patiesībā varam ļoti, ļoti maz un - jā, to atkārtot var daudzas reizes - tie, kuriem jāmācās, esam mēs, cilvēki. Kad pienāk īstais brīdis, viss ir saslēdzies un beidzot varam gribēto palūgt zirgam saprotami, viņš atbild ar relaksāciju, gluži vai atvieglojuma pilnu nopūtu (reizēm tieši ar to!) - Beidzot, beidzot Tu skaidri pateici, ko vēlies! - lai arī mēdz būt jūtama vēl arī nedrošība - Vai tas ir pa īstam? Vai Tu tiešām esi gatavs sarunai, vai arī tas sanāca tikai nejauši? Lai šie mirkļi atkārtotos arvien biežāk un arvien apzinātāk, ir jāļaujas pazemībai, ka ne jau zirga prāts būtu jāpārprogrammē, lai tas kļūtu ērts, lokāms un cilvēka ikdienas uztverei piemērots - nē, pirmajiem jāmainās mums. Galu galā, ne jau zirgi ir mums kaut ko parādā. Viņu loma ir ar pārcilvēcīgu iecietību gaidīt, kad parādu - apspiestu emociju, nepateiktu vārdu, noklusētu sajūtu, turēšanas apstākļu un līdzīgās formās - atdos cilvēks. Reizēm pirmais solis ir ļauties intuīcijai. Reizēm - noticēt saviem spēkiem, neļauties ārēju viedokļu ietekmei vai spert soli pāri savām bailēm. Taču tas solis - ja gribam, lai saruna nepārtrūktu pēc bezgalīga daudzuma reižu, kad zirgam nācies vilties un palikt nesadzirdētam - ir jāsper. Un tam pat nav nepieciešama aktīva darbība ar pašu zirgu - pietiek kaut vai pasēdēt ganībās ar plaši atvērtām acīm, sirdi un prātu un censties vērot pašu zirgu sarunas. Ķermeņa valodu, skatiena nianses, nāss notrīcēšanu īstajā mirklī, mīmiku. Pačukstēšu - ir gana daudz lietu, kas gana daudziem topošajiem zirdzeniekiem ir iemācītas kā neapgāžamas patiesības par zirga agresijas, dominances, uzbāzības vai vienkārši komunikācijas pazīmēm, taču, ja pašam zirgam ļautu pastāstīt, ko viņš ar to gribēja teikt - atbildes pārsteigtu. Vajag laiku, lai tās saskatītu, tām noticētu, tām beidzot ļautos sarunā ar zirgu, bet, kad tas notiks, zirgs, visai iespējams, atviegloti nopūtīsies.