Divas pasaules... Joprojām pārņem neliels kultūršoks, kad nonāku uz to robežas.
Divi cilvēki, divi zirgi, identiska situācija: zirgu bars, sekojot bara dienas režīmam, nododas vakara lēkšošanai un spēlēm pa lielu ganību platību. Sakritības dēļ, katrs no cilvēkiem šajā laikā ir devies ganos, lai ar savu zirgu dotos uz stalli.
Pirmais cilvēks lēni seko bara kustībai, priecājas par viņu spēlēm, enerģiskumu, skaistumu. Sagaidot brīdi, kad baram pienāk ganīšanās laiks, uzrunā savu zirgu, kurš tūlīt pats pienāk un izrāda labprātīgu un pozitīvu vēlmi komunicēt.
Otrs notiekošo uztver kā kaitniecību no zirga puses. Personīgais zirgs esot speciāli nēsājies līdzi baram, lai izvairītos; bara spēles tiek uztvertas ar aizvainojumu un dusmām. Zirgs tiek asi noķerts un rupji izlamāts pa ceļam uz stalli. Katra apmulsušā zirga kustība tiek uztverta ar agresīvu attieksmi, asiem žestiem pret zirga galvu un kliegšanu, tiek nolemts zirgu intensīvi, "par sodu" kordot un ieslēgt vienu pašu stallī uz nakti - lai nākamreiz "nebēgtu". Zirgs procesā paliek nesadzirdēts, neskatoties uz izbiedēto un apmulsušo ķermeņa valodu, nespēdams izpildīt savu FUNKCIJAS lomu.
Kā to komentēja kāds draugs - "Vai Tev patīk zirgs...vai arī Tu patīc sev UZ zirga?"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru