Intensīvā ikdiena ne vienmēr ļauj uzrakstīt kaut ko šeit, kad gribētos...
Bija laiks, kad man likās, ka ķermeņa valodai pietiek būt tehniski pareizai - spēt ieņemt pareizās pozas īstajos mirkļos, un lieta darīta. Jā, īsto mirkļu atrašanai nepieciešama jušana un pareizajām pozām nepieciešama ij izveicība, ij pieredze, tomēr viss ir īstenojams vairāk vai mazāk tehniski. Taču, kā ar laiku pārliecinos, šāda attieksme rada neiejūtīgu ķermeni.Žesti un pozas kļūst neiejūtīgas, ja zirgam ir jāmācās piemēroties tām, nevis tās tiecas uzrunāt tieši zirgu. Un pareizība ar laiku var automātiski kļūt par patiesības aizstājēju, ar pašpārliecinātu un stīvu staltumu aizsedzot fokusa trūkumu vai pat bailes. Cilvēku šīs nianses noteiktos apstākļos vēl varētu apmānīt, taču ne zirgu...
Piemērs no pēdējā laika pieredzes. Sakrita saspringts periods darbā un personīgajā dzīvē, kas atmodināja senu problēmu - tieksmi kontrolēt un noturēt. Vienlaikus miera zonā - pie zirga - sāka parādīties tendence: pretestība jāšanas laikā un zirga atturība nodarbībās brīvībā, neskatoties uz centieniem pilnveidot sava ķermeņa tehniskās izpausmes. Esmu apguvusi, ka tādos brīžos man vislabākais ir apstāties un censties sajust - kas ir kļuvis atšķirīgs. Un nebija ilgi jāmeklē - atbilde atradās saspringuma zonās ķermenī. No pieredzētā stresa un tieksmes kontrolēt bija atjaunojies saspringums plecos un rokās, kas ir fiziskā izpausme gribai kaut ko noturēt ciešā uzraudzībā. Bet viens sasprindzis posms ietekmē pārējos - muguru, iegurni, visu stāju. Tas skāra arī centienus izturēties tehniski korekti, pat it kā noderīgo dziļo elpošanu, kas, izrādās, var noritēt arī saspringumā. Zirga reakcija, izrādot pretestību pret saspringušu un kontrolējošu jātnieka ķermeni vai darbā no zemes ir tikai loģiska - lai arī neapzināti, centieni noturēt zirgu vienkārši aizraida un aizver ceļus komunikācijai. Un nekāda dziļā elpošana vai līdzīga rīcība no zirga nenoslēps to, ka cilvēks tobrīd jūtas nevis fokusēts un mierīgs reizē, bet gan ir iestidzis kokainā pretestībā pats pret savu dzīvi.
Vai tad, kad mudinu zirgu būt pašpārliecinātam, rotaļīgam, brīvam, pati spēju tāda būt?
Vai tad, kad mudinu būt lokanam, pati spēju elastīgi pieņemt dažādus ceļus līdz atbildei uz šo uzdevumu?
Vai tad, kad lūdzu atslābt, pati spēju sekot šajā ceļā, ne tikai noskatīties tajā no malas?
Mans ķermenis ir ne tikai tehnika un apgūtas kustības. Mans ķermenis zirgam stāsta visu, kas man sāp, no kā izvairos, ko nevēlos atzīt un par ko neesmu gatava runāt, pat, ja pati vēl neesmu to iepazinusi sejā. Un, vēl vairāk, zirgs ir gatavs man to parādīt, kamēr vien būšu gatava klausīties. Runa nav tikai par fiziskajām nepilnībām... Garīgas apziņas trūkums var būt (ir) daudz nopietnāks šķērslis saziņā, un pirmais solis tā novēršanā varētu būt tieši ieklausīšanās pašam savā ķermenī. Brīvība sākas ar spēju atzīt savas važas...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru