Zirga sniegtās dzīves mācību stundas – Piederēšana

Zirgi ir mūsu Skolotāji. Nenoliedzami ikviens sastaptais zirgs mums kaut ko māca, taču mūsu īpašie, „savējie” zirgi – tie, ar kuriem veidojas ilgstoša saskarsme – ir arī īpaši Skolotāji – personīgajām mācību stundām piemeklēti un dāvāti.

Arabels ir ļoti labs Skolotājs, un es pamazām spēju arvien vairāk apzināties viņa neuzbāzīgi sniegtās mācības.

Šoreiz par piederēšanu.

Cilvēks ir tāds zvērs, kuram patīk, ka viņam kaut kas ir, pieder. Sataustīt, satvert, iegūt, turēt, piederēt reizēm kļūst par ļoti svarīgiem vārdiem. Saprotama bioloģiska vēlme – resursu iegūšana, izdzīvošana utt., utjp.

Iespējams, mums arī šķiet, ka paziņojot – Tas ir MANS – mēs kaut kā raksturojam sevi, savu personību, panākumus. Mūsu īpašumi (kā materiālie, tā garīgie un emocionālie) ir gandrīz kā mūsu vērtības rādītājs. Jo vairāk visa kā mums ir, jo šķietami lieliskāki un vērtīgāki cilvēki esam. Un tieši attiecībā uz vistuvākajiem (kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem) bieži ir svarīgi, lai var pateikt – MANS. Mans draugs, mans vīrs, mans bērns, mans zirgs un mans suns. It kā taču nevainīgi un saprotami vārdi. Taču reizēm zem tiem paslēpjas interesantas lietas. It sevšķi, kad atskāršam, ka to, kas ir mans, taču varu regulēt, apsaimniekot, ietekmēt, varu tam norādīt, pieprasīt, uzlikt savus likumus un regulas. Tam, kas ir mans, ir taču arī pienākumi pret mani – kādus nu vien esmu iztēlojies un iecerējis. 

Un tā tālāk un tā joprojām mēs reizēm vijam un tinam savas ilūzijas un vēlmes ap mūsu īpašumiem. 

Arabels man skaidri un gaiši pateica – tas viss nekur neder!

Viņam, saprotams, nerūp manas mantiskās un intelektuālās bagātības. Ar tām lai es pati tiekot galā. Bet dvēseliskās un mīlestības īpašumlietās gan viņam esot kas sakāms.

Šķiet visskaidrāk viņš man to uzrādīja (vai arī beidzot visskaidrāk to spēju uztvert) kādā spēļu reizē, kad ļoti, ļoti piedomāju pie tā, lai lielā laukumā, spēlējot kādu riņķošanas variantu, zirgs neizrautos un neaizskrietu. Un jo diktāk krampējos striķī, jo lielāka auga doma – tikai noturēt. Arabels ātri man pateica, ka nu jau esot par daudz – paņēma kārtīgu zemo startu un aizspolēja lēkšos ar visu striķi.

Arabelam pūrā nāca līdzi iemācīta uzvedības reakcija – sarežģītos brīžos izrauties cilvēkam no rokām un pamukt malā. Par šo pārpratumu bijām kādu laiku runājuši, tādēļ šoreiz nebija īsti iemesla vainot vecos ieradumus zirga aizskriešanā. Turklāt šai reizē man galvā pilnīgi skaidri izskanēja doma – ja kaut ko ļoti mēģina noturēt, tad tas kaut kas ļoti mēģina iet prom.

Todien vēl vairāk izrakņājos sevī, savos uzskatos, sajūtās un attieksmēs. Un aizdomājos par piederēšanas, īpašnieciskuma un paturēšanas/noturēšanas vēlmi. 

Mums nevar piederēt otrs, nevaram piesavināties un paturēt otru. Ne cilvēku, ne dzīvnieku. Mēs varam būt kopā, dalīt kopīgo telpu, laiku, enerģijas, sajūtas, bet privātīpašnieciskumam šādā vidē nav īsti vietas. Tas traucē, rada sasprindzinājumu, atgrūdošu spiedienu, smacējošu sajūtu. Šīs izpausmes lielākoties ir tik neizteiktas un smalkas, ka līdzcilvēki ikdienā to neuztver. To nomācošo sajūtu pamanām vien jau ļoti izteiktos gadījumos. Taču dzīvniekus tik viegli nevar apmuļķot. Viņi sajūt un samana daudz vairāk un izsaka savu viedokli atklāti un godīgi. Reizēm klusāk, reizēm pavisam skaļi, taču šis viedoklis tiek izteikts.

Ne cits cilvēks, ne dzīvnieks nevar būt MANS. Tā ir cita Dvēsele, cits Visums un Pasaule – es nevaru to piesavināties un piekarināt tam birku „Mans”. Manuprāt, nav pat runa par to vai tā drīkst, vai nedrīkst. Gluži vienkārši – tas nav iespējams. Un doma, ka ir iespējams, ir tikai ilūzija, nevis realitāte. Cilvēki diezgan viegli un labprātīgi dzīvo ilūzijās, taču zirgi ļoti labi uzrāda šo neatbilstību patiesībai.

Gadījumā ar Arabelu, mana vēlme, lai zirgs neizrautos un paliktu pie manis, būtu MANS, radīja sasprindzinājumu, asu iekšējo enerģiju un galu galā tas viss kļuva par negatīvu spiedienu, kas, gribot negribot, grūda zirgu prom no manis. Turklāt tam visam pamatā bija manas emocijas, bailes, nedrošība. Zirgs to visu juta un uzskatāmi parādīja manu emociju un rīcības rezultātu. 

Joprojām mācos brīvību un nepiesavināšanos, esot kopā ar zirgu. Mācos ļaut viņam būt pašam par sevi un man būt pašai par sevi, saglabājot burvīgo kopā būšanas sajūtu un pieredzi. Vislabākais paraugs un skolotājs ir pats Arabels – no viņa sajūtu tik brīvu, beznosacījuma, bezpiesaistes un bezpiesavināšanās kopā būšanas un mīlestības sajūtu, kādu liela daļa cilvēku varētu vien pamācīties. Līdzīgu brīvību kopā būšanas laikā esmu jutusi arī no citiem zirgiem – viņi vienkārši ir „šeit un tagad” pieredzē, neko no manis nepiesavinoties, nepieprasot un negribot paturēt kā savu.

Kad saku, ka Arabels ir mans zirgs, es to neuztveru kā piederības un īpašuma apliecinājumu, kas man dod kādas piesavināšanās, pieprasījuma, noteikumu uzstādījuma tiesības. Tas ir apliecinājums, ka esam izvēlējušies daļu sava ceļa iet kopā, ka manas enerģijas ir atbilstīgas un saskanīgas ar Arabela enerģijām, mans Visums kā pazīstamu un „savējo” uztvert Arabela Visumu. Mēs dalāmies savā laikā, telpā un pieredzē. Viņš ir Mans zirgs tikpat ļoti kā es esmu Viņa cilvēks. Un nekas vairāk. Bet arī nekas mazāk.