Tabula rasa

Radās izdevība uzsākt sarunas ar jaunzirgu - ķēvīti, kurai pirms manis nav bijusi pieredze ar sarunām no zemes, un vienīgais, kas apgūts - blakus jāiet godīgi un, ja cilvēks sāk kaut ko jocīgu darīt - tas laikam nozīmē, ka sākusies kordošana. Pastāstīju viņai par pamatu pamatiem - atvirzīšanos no pakāpeniska spiediena, spiedienu striķapaušos, draudzīgo spēli. Ķēve pierādīja, ka ir ne tikai gudra, bet arī atsaucīga, ļoti centās saprast visu, par ko runājām, un ar lieliskiem rezultātiem. Visu notiekošo pavadīja ļoti jauka, maiga sajūta, kuru pa īstam spēju nodefinēt tikai, kad jau biju atgriezusies mājās un pārdomāju paveikto. Sapratu, ka noteicošais mūsu sarunā bija...saruna. Ķēve piedāvāja tūlītēju atvērtību tik dabiski un brīvi, ka ne mirkli manī neiezagās sajūta par mācīšanu, likšanu, darīšanu, tā vietā arī es ļāvos šim vilnim un viss, kas mūs saistīja, bija labprātīga, abpusēja interese un vienošanās par kopēju valodu.

Noteikti centīšos šo sajūtu turpmāk atcerēties sarunās ar visiem citiem zirgiem. Nereti tomēr prāts uzspiež kādus priekšstatus par rīcību, kādu vajadzētu īstenot - mācīt, panākt savu, pieprasīt. Nav brīnums, ka vieglums tad ir tik trausls un grūti notverams...

Viņas bērnišķīgā atvērtība mani iedvesmoja pašai atgriezties šajā stāvoklī. Tik neparasti, kā reizēm spējam viens otru atbalsot un izgaismot.