Pieklājība

Pašsaprotama lieta - ja zirgs ir ar tieksmi iegrūsties cilvēka personīgajā telpā, viņš tiek uzskatīts par šajā jomā pāraudzināmu un izglītojamu. Gluži kā cilvēku, kas nesaprot personīgās telpas robežu, katrs uzskatītu par nepieklājīgu un ikdienas saziņā pat nepatīkamu. Atgriežoties pie zirgiem - bet cik daudzi ir gatavi atzīt, ka paši ikdienā ir pret savējiem nepieklājīgi?

Zirgs, kuram ķermeņa valoda ir svarīgākais ikdienišķās saziņas instruments, kā instrumentu izmanto arī telpu ap sevi, telpu, kas rodas komunikācijas laikā ap viņu un citu zirgu, kā arī visa bara kopējo telpu, ko gana bieži sauc arī par "burbuli". Šajā jomā viņš ir neiedomājami jūtīgs un spēj perfekti sajust un atpazīt vissīkākās ķermeņa valodas, noskaņojuma, emociju, domu, enerģijas nianses un izmaiņas kā citos zirgos, tā arī cilvēkos. Dabiska spēja, kas palīdzētu izdzīvot savvaļā un sekmīgi iekļauties zirgu bara sarežģītajā hierarhijā. Līdzīgi, kā starp cilvēkiem, arī starp zirgiem ir vairāk vai mazāk ekstraverti indivīdi, kuriem ir nepieciešama lielāka vai mazāka personīgā telpa, un ikdienā viņi pievērš lielu uzmanību tam, kā katrs bara pārstāvis drīkst tuvoties citiem. Reizēm pat skatiens nepareizajā virzienā var izpelnīties barveža aizrādījumu - vai aizraidīt kādu zemākstāvošu īpatni.

Un tagad var padomāt par to, kā šī zirgu īpašība sasaucas ar veidu, kā ikdienā ar viņiem komunicējam. Vai mūsu saziņā pietiek iecietības, pacietības un sapratnes? Vai liekas pašsaprotami zirgam aizrādīt par ielaušanos cilvēka personīgajā telpā un vienlaikus ielauzties viņējā, pēc tam sodot par it kā negatīvu reakciju? Piemēru būtu daudz (ja neapsver arī citus iemeslus, kas var izraisīt šos uzvedības veidus)- kaut vai zirgs, kas paliek agresīvs boksā, kas izsper pakaļkājas kordošanas laikā, ja tiek uzdota ātrāka gaita, kas atglauž ausis no pieskāriena pie sejas, lai arī cilvēks pazīstams, u.tml. Vai jebkuram zirgam var vienkārši bez ceremonijām pienākt klāt, uzmaukt apaušus uz sejas un vest strādāt? Vai zirgs, kas ganībās bēg un izvairās no noķeršanas, ja nāk viens cilvēks, bet tuvojas, ja nāk cits, ir nepaklausīgs, vai, gluži otrādi - dabiski atveras komunikācijai ar kādu, kas spēj uzrunāt viņu zirgam saprotamā valodā? Nav pat vajadzīgi piemēri, kas ir tik skaidri un acīmredzami saskatāmi un atpazīstami kā "problēmuzvedība" - rūpīgi ieskatoties, šīs zīmes var nolasīt jau pievērtās acīs, nedaudz novērstā galvā, noslēgtā ķermeņa pozā, skatienā... Sarunas uzsākšanai ir nepieciešams laiks un uzticība - diemžēl daudzkārt varam ilgi būt svešinieki it kā jau gadiem pazītām būtnēm.

Kā jau vienmēr, viss atkarīgs no katra zirga un viņa cilvēka individuālajām attiecībām, raksturiem, pagātnes... Un "grēkojis" šajā jomā ir gandrīz katrs, tai skaitā, es. Iespējams, lielākā daļa to turpinās uzskatīt par pilnīgi normālu saziņu ar zirgu. Pacietības un laika pieklājībai ne vienmēr pietiek - tomēr ir vērts. Gan sēdēt bara vidū ganībās, kamēr zirgs atnāk pats, gan pastāvēt/pastaigāt ar viņu pirms apaušu uzlikšanas, gan visu to citu, kas spēj viņiem pierādīt - jā, saruna būs. Cieņai, tāpat kā sarunām, ir jābūt abpusējai.