Apbrīnojami, cik pacietīgi viņi gaida, kamēr apgūsim viņu valodas pamatus, ja esam patiesi atvērti un gatavi ieklausīties tajā, ko viņi māca. Reiz jau rakstīju -
Mēdz teikt, ka dzīvnieks spēj kļūt tik gudrs, cik gudri viņu audzina
saimnieks. Es gan arvien vairāk pārliecinos, ka tas ir krietni vien
citādāk - dzīvnieks cilvēkam izvēlas atklāt savu potenciālu tādā mērā,
cik cilvēks kā tā vērtu spēj sevi pierādīt ar domu un darbu tīrību. Cik
spēj uzticēties, nevērtēt un būt uzticams.
Šobrīd, kad esmu vēl mazliet pilnveidojusi savu ķermeņa valodu un izjūtu, Snikers ir devis man tieši tik ilgu adaptācijas periodu, cik bija nepieciešams, un nekavējoties piedāvā man nākamo pakāpi - visas atbildes reakcijas ir ātrākas un precīzākas, kas nozīmē, ka arī man ir jāturpina mācīties spēt vēl ātrāk un labāk viņu sadzirdēt. Kas agrāk būtu likusies neparedzama uzvedība - tagad ir saruna. Jā, pašos pirmsākumos manī ieaudzinātie reflektorie uzvedības modeļi gan joprojām reizēm patraucē, taču beidzot šķiet, ka no vārdiem sākam pāriet teikumos. Viņam ir tik daudz, ko teikt... Šķiet, reizēm viņš ir pat nedaudz nepacietīgs - nu, Cilvēk, kas ir, saņemies taču, DZIRDI!
Un tā taču ir ar katru no viņiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru